Es skatos uz attēlu, kas manā priekšā kustas un mainas. Tik skaisti. Jūtu, ka vēlos būt tur, sajust ko citu, baudīt attēlu, kas kustas. Pietuvojos, izstiepju roku un lēnām tuvinu pirkstus šai pasakainai bildei domas, ka, iespējams, varēšu nokļūt tur, vadīts. Pirksti skar attēlu viegli saviļņodami to. Nekas nemainās. Esmu vēl šeit — tumsā un bilde turpina savu uzsākto kustību. Speru vieglu, drošsirdīgu soli attēlā, kuru mana roka jau ir šķērsojusi. Pēc mirkļa es jau esmu tur — otrā pusē. Esmu izgājis tai cauri. Kāda neveiksme — atkal tumsa un drēgnums. Man aiz muguras aizraujošā bilde un es biju tik, tik tuvu.
Mūsu acu skatieni sastopas un mana sirds ietrīsas. Instinkta vadīts, ātri atkāpjos tumsā. Ceru, ka paliku nepamanīts. Nedrīkst ļaut, lai zina, ka es esmu te un vēroju. Varbūt man aizliegts. Varbūt kustīgais attēls pazudīs no manām acīm uz mūžu. Kaklā savelkas kamols un grūti elpot. Kāpēc es nevaru būt tur? Kāpēc es nevaru vienkārši būt tur? Varbūt man nav lemts. Varbūt katram paredzēta sava vieta un varbūt mani arī kāds vēro. Ja tā, tad redz arī to, ka es vēroju citu attēlu? Esmu apmulsis. Turpinu raudzīties apburošajā bildē ar cerību kādreiz nokļūt tur. Tur, kur tik ļoti vēlos tikt.
Nav komentāru :
Ierakstīt komentāru