Visu laiku domāju, ka ir normālas filmas, kurtas filmas un pretīgas filmas. Man, piemēram, paīk filmas ar dziļu jēgu, arī fantastikas gabali, bet ir filmas, kuras noskatoties nospriežu, ka, lūk, šis gabals man nepatika. Paiet laiks — 2 dienas un es jau to filmu esmu izmetis no galvas un aizmirsis (> /dev/null).
Kad pirmo reizi redzēju filmu "Twelve Monkeys", man šķita, ka tā ir ļoti pretīga, totāli neizprotama un neskatāma filma. Pagātne mijas ar tagadni un nākotni. Nevar saprast, kas ir tagadne, kas — nākotne un pagātne. Kaut kādi ieslodzītie, kas tiek sūtīti laikā. Armija, kas sevi sauc par 12 pērtiķu armiju. Garīgi nelīdzsvaroti un agresīvi cilvēki. Visi gvelž nesaprotamas lietas. Pandēmija.
Vakar vakarā nejauši vēlreiz redzēju šo filmu. Tā vien nagi niezēja pārslēgt kanālu, bet tomēr noturējos. Jo vairāk skatījos, jo vairāk pirksti nomierinājās. Līdz beidzot noskatījos to līdz galam un sapratu, ka filmai nav ne vainas. Zīmīgi ir tas, ka filmas galvenais varonis Džeims Kols sēžot kinoteātri arī šo lietu stāstīja, bet tad es tā nodomāju — jā, nu labi, ir arī tāds viedoklis.
Ir pagājis kāds laiks kopš es pirmo reizi redzēju "Twelve Monkeys" un šoreiz šķita, ka filma ir savādāka, bet patiesībā filma taču nebija mainījusies. Mainījies esmu es. Esmu audzis, mācījies un guvis pieredzi, kādas man nebija tajos laikos. Tāpēc vakar es šo filmu uztvēru savādāk. Sapratu tās jēgu. Un, galvenokārt, sapratu to, ka, ja Tu esi pagātnē norakstījis kādu lietu, tas nenozīmē, ka tagadnē tā joprojām ir tik pat slikta.
Tagad būs jāpārcilā galvā tās filmas, kuras esmu redzējis, bet neraisīja manī nekādu patiku. Iespējams nenāktu par skādi tās aplūkot vēlreiz.
Nav komentāru :
Ierakstīt komentāru